top of page
Search

Slēdzis

Updated: Apr 24, 2023

Kopš 2021.gada es savos darbos esmu pastiprināti pievērsusi uzmanību plaisai starp dažādām paaudzēm un centusies piespēlēt publikai tematus un jautājumus, kas ļautu šo plaisu mazināt.


“Urbānajā safari” iedziļinājāmies X, Y un Z paaudžu atšķirībās. Līdzās tam, par ko raksta rietumu grāmatās (piem. atšķirīgam prasmju līmenim attiecībā uz tehnoloģijām, izmaiņām attieksmē pret drošības jautājumiem kopš 11.septembra terorakta utt.) parādījās vēl citi faktori, kas specifiski raksturīgi tieši mums. Viens no tiem ir slēdzis. Tā īpašā spēja, kas piemīt Homo soveticus, kura gan apzināti, gan neapzināti tiek ārkārtīgi plaši pielietota. Laikam pareizāk būtu slēdzi saukt par eskeipismu*, bet priekš manis tas ir slēdzis.


Proti, cilvēks spēj slēgāties no vienas patiesības uz otru: nonākt pretrunās, pamanīt to, ko grib pamanīt un absolūti ignorēt to, kas viņam ir acu priekšā.

Izrādes vajadzībām intervējām dažādu vecumu cilvēkus. Protams, pārāk maz, lai es tagad varētu mētāties ar vispārinājumiem. Un tomēr. Mani pilnībā satrieca vairāku vecākās paaudzes intervēto teiktais, ka nepatīkamas patiesības vietā viņi izvēlētos ērtus melus.


Sekoja “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Pie rakstīšanas ķēros pirms kara, man nebija ne jausmas, ka notiks kaut kas tik šausmīgs. Mums bija radušās bažas, ka jaunākā paaudze romantizē PSRS, turklāt šur tur kā pozitīvs pretstats sevi izsmēlušajam kapitālismam tika minēts komunisms. Skaudrā apziņa, ka ir jaunieši, kas aizrautīgi lasa Marksu angļu valodā, kamēr tikpat kā neko nezina par to, kas noticis ar viņu vecākiem un vecvecākiem, lika rīkoties un uzrakstīt lugu. Rakstot es pamatā koncentrējos uz jauniešiem, es nedomāju par to, kā uz šo darbu reaģēs cilvēki ar slēdzi. Reakcija bija patiešām interesanta: gan liela patika, gan liela nepatika. Katrā ziņā - ažiotāža bija!

Vislielāko traci radīja Staļins, kuru es atļāvos ielikt tualetē. Jā, protams, 1985.gadā Staļina tēls jau sen nekur vairs nerēgojās, tas būtu neparasti, ja kāda avīze ar Staļina portretu būtu aizkavējusies kādā komunālā dzīvokļa atejā trīsdesmit gadus, bet man tik ļoti, ļoti gribējās, lai kāds beidzot ar Staļinu noslauka dibenu! Es gribēju izrēķināties ar Staļinu. Staļins man atspēlējās. Ar manu piekrišanu teksts tika mainīts, pārāk daudz cilvēku bija nemierā un sūdzējās par šo vēstures sagrozīšanu.


Trešais darbs par paaudžu konfliktu ir “Divas pasaules”. Jaunsudrabiņš un Brigadere risina attiecības ar Janci un Anneli. Un es risinu attiecības ar 20gs. latviešu literatūru. Atļāvos aizplūst apcerīgos plašumos, daudz domāju par to, kas vispār ir tradicionāls un kas ir vērtības…


Un te nu es esmu, nonākusi strupceļā. Man bija aizraujoši un interesanti pētīt paaudzes un meklēt, kas ir tās saistvielas, kas mūsu neviendabīgo sabiedrību spētu noturēt kopā. Es no visas sirds ticēju (un joprojām ticu), ka izpratne par dažādām lietām un procesiem palīdz tās labāk pieņemt un saprast, ar tām sadzīvot vai arī tās mainīt. Taču šobrīd es nejūtos vairs kā gaismas apņemtā miera nesēja, kas salipinās kopā dažādu vecumu cilvēkus ar atšķirīgiem pasaules redzējumiem. Es varu censties izprast un pieņemt visu pēc kārtas, bet slēdža moments mani vienkārši dzen izmisumā.

Es nespēju sadzīvot ar slēdzi. Un šobrīd slēdzis slēgājas tik bieži un daudz, ka man draud epilepsijas lēkme.


Mūsu zemkopības ministrs par savu informācijas avotu min "veselo saprātu", kas ļauj viņam strīdētes ar zinātni. Globālā sasilšana izklausās nepatīkami un neērti. Tas nekas, ir taču slēdzis! Ja, piemēram, aizsardzības ministrs satrauktajai sabiedrībai pateiktu, ka Putins neeksistē, domājams, viņam neļautu vairs būt aizsardzības ministram. Bet globālā sasilšana nozīmē, ka visi cilvēki (ne tikai krievi, arī latvieši) ir pie kaut kā vainīgi un ir kaut kas jāmaina. Un kaut ko mainīt ir neērti un nepatīkami. Tāpēc slēdzis un miers.


Mūsu kultūras minstrs ir ārkātīgi interesantā pozīcijā, jo viņš ne brīdi nenorobežojas no disidentiskās rokgrupas, kuras daļa pats reiz bijis. Tajā pašā laikā ir arī tradicionālo vērtību piekritējs ar konservatīviem uzskatiem. Režīms izrēķinājās ar grupu un tas bija ļoti slikti. Viņa pārstāvētās partijas biedrs izrēķinās ar muzeja darbiniekiem, bet tas ir kaut kas pilnīgi cits. Klikš – klakš, slēdzis slēgājas. Agrāk viss ļembasts bija ap nodokļiem un pabalstiem, tagad sasodītie kultūras darboņi sākuši līst kur nevajag un risināt kaut kādus cilvēktiesību jautājumus. Slēdzi jāklikšķina arvien biežāk. Bet nekas, ir vēl palikuši arī "sakarīgie" kultūras darbinieki. "Lāčplēsi" ar oriģinālo rokoperas autoru akceptu (klikš-klakš) rādīs Lielvārdes parkā, Ogres novadā. Ogre - pilsēta, kas ar savu vadoni pēdējā laikā draud izspiest Ventspili no tās drošās Nr.1 pilsētvalsts pozīcijas. Laimdotu spēlēs ļoti talantīga aktrise, es nebrīnītos, ja viņa par to saņemtu Spēlmaņu nakts balvu. Kā varu secināt pēc iepriekšējās balvu pasniegšanas, arī žūrijas slēdzis darbojas izcili.


- Ance

2021.gada 16.septembrī ar kolēģiem apmeklēju Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja ekspozīciju "Padomju gadi" un nofotografēju KOMPROMISU.




*Eskeipisms - centieni aizbēgt, izvairīties no nepatīkamā, mēģinājumi izstumt to no apziņas, piesātinot apziņu ar patīkamo. (https://tezaurs.lv/eskeipisms)

55 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page