Teātra un TV aktrise un dramaturģe.
Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktiera mākslā (2009. – 2013.) un maģistra grādu Liepājas Universitātē programmā "Rakstniecības studijas" (2016. – 2018.).
Kad biju maza, mēdzu palīst zem segas, tā, lai ir tumšs, aiztaisīt acis un iztēloties. Es iztēlojos, ka ar mammu dzīvojam laukos un ka mums ir visādi mājdzīvnieki. Iztēlojos, ka mēs ar Erkilu Puaro no televizora kopā atklājam slepkavības.
Iztēlojos, ka man ir tās spīdīgās, lakotās kurpes, ko redzēju "Bērnu pasaulē", un ka es tajās dejoju. Iztēlojos, ka esmu baltais kaķītis no "Kaķīša dzirnaviņām" un raudāju. Vienvārdsakot - rotaļājos ar spēju savā galvā vizualizēt visādas jocīgas lietas. Šāda iztēlošanās aizņēma diezgan daudz laika un bija patīkamāka nekā istabas kārtošana vai mājasdarbu pildīšana, tāpēc bieži vien savā virzienā dzirdēju komentārus, ka īstajā dzīvē man klāsies grūti, jo esmu nepraktiska un lidinos pa mākoņiem. Es pilnībā piekritu, ātri samierinājos ar domu, ka kārtīgs cilvēks no manis tāpat nesanāks un sevišķi pat necentos laboties.
Kad biju jau izaugusi diezgan liela un vajadzēja saprast, ko mācīties tālāk, man nebija sevišķi daudz izvēles iespēju - vispār nebiju attīstījusi sevī spēju darīt kaut ko, kas nešķita interesants un kam neredzēju jēgu. Un tad man ienāca prātā, ka teātris apvieno visu, kas man patīk. MAN VAJADZĒJA TEĀTRI!
Viss sanāca labi, es atradu Teātri, un Teātris atrada mani. Iespējams, pedagogi saprata, ka man citur tiešām nav kur likties, tāpēc tiku "aktieros".
Taču tā vietā, lai studiju laikā plestu savu apvārsni plašāku, es paliku par mazu, staigājošu klišeju, kurai vajadzēja to pašu, kas ir citiem, un kurai galvenais mērķis bija nevis kaut ko svarīgu caur mākslu pateikt vai saprast, bet gan par katru cenu ielauzīt sevi sistēmā.
Pēc kāda laika parādījās projekti "Istabas teātrī", kur daudzījāmies kopā ar bērniem, un es pamazām sāku atgūt kaut kādu sajēgu par to, kas es esmu un kur man jābūt.
Pēdējos gados praktizēju nebaidīšanos un ticu, ka beidzot esmu savā īstajā vietā. Pabeidzu vēl vienu skolu un sāku rakstīt lugas. Kā aktrise varu ietekmēt vien savu atveidojamo tēlu, bet kā autore varu iztēloties un konstruēt visu izrādes pasauli. Man tas patīk un sanāk, gluži vienkārši tāpēc, ka nepārtraukta fantazēšana un brīnīšanās par šo jocīgo pasauli ir vienīgais veids, kā protu redzēt un domāt. Šobrīd mācos, kā to labāk pierakstīt.
- Ance
