Esmu bezgalīgi nogurusi no nekā, man sīc smadzenes, tur ir pilnīgs tukšums, bet jāizspiež sakarīga doma. Daži teikumi, tikai pāris rindkopas un es varēšu mest mieru. Pēc dažiem teikumiem nāk nākamie daži un tas neapstājas ne uz mirkli. Paralēli kāds kaut kur tālumā apgalvo, ka esmu stulba un visu daru katastrofāli nepareizi, un tas kāds ir it kā diezgan ietekmīga persona. Nevarētu teikt, ka tas mani baigi gremdē, bet godīgi sakot – savākties arī nepalīdz. Globālie sūdi mani satriec daudz spēcīgāk. Dusmas par netaisnību ir kā nezāles, kas izēd visas manas prieka barības vieliņas un neļauj augt. Jā, es izmantoju visādas dārza metaforas.
Ļoti gribas aizbēgt no pasaules. Bet ne tā kā ziemā, kad gribējās palīst zem segas un nebūt. Ne tik depresīvi. Gribas iet sēnēs. Un ravēt dārzu. Un peldēties jūrā. Un raudāt pie labas grāmatas. Un ar mammu kopā skatīties filmu un iedzert prosecco. Gribas iet uz kaut kādiem iluzoriem pasākumiem, uz kuriem es tāpat neietu, ar cilvēkiem, kuriem tāpat nebūtu laika vai arī kuri tā īsti realitātē nemaz neeksistē, bet manā prātā viņi vienkārši ir. Gribas lai kaut nedaudz no mana laika varētu aizņemt dzīve, ne tikai darbs. Ā, un vēl citu cilvēku problēmu risināšana. Nav tā, ka citiem cilvēkiem būtu daudz problēmu, kas man jārisina. Tikai dažas. Bet es jūtos tā, it kā manam mentālajam telefonam būtu 3% baterijas un apkārtējie man nepārtraukti prasītu iedot piezvanīt. Visam paralēli vēl nāk vainas apziņa par savām white people problems, jo pasaulē šobrīd notiek tik ļoti daudz čerņas, ka man vajadzētu laimē diet no saviem priviliģētajiem dzīves apstākļiem.
Tā, svarīgi precizēt – man ir superīgs darbs, ļoti patīk. Bet gribētos vairāk dzīvot un mazāk strādāt. Taču tas nav tik vienkārši. Pirmkārt – es to neprotu, neviens man to nav mācījis un es pati neesmu iemācījusies, māku tikai mētāties pa cenšanās un baidīšanās grāvjiem. Otrkārt – diezgan neizpildāma vēlme, jo vismaz pusi manas identitātes veido tas, ko es daru. Ja nomestu to visu nost, visticamāk pār mani nāktu diezgan nepatīkama atklāsme, ka nekas daudz nepaliek pāri.
Laikam pilnā jaudā piedzīvoju to, ko sauc par 30gadnieka krīzi. Kas es esmu? Ko es te daru? Kāpēc patērēju skābekli? Kāda man no tā jēga? Kāda citiem jēga no manis? Kas vispār te notiek, vai man šitā būs jāeksistē vēl vismaz 30 gadus? Priekš kam? Kāpēc nevairojos? Kāpēc neizjūtu vēlmi vairoties? Kāpēc es visām draudzenēm taisu kāzu rotas, bet pati sev neko netaisu un arī nekur neeju? Kāpēc man vairs nav kur un ar ko iet? Tagad viss paliek dārgāks un nekur vispār nav nekādas stabilitātes, varbūt rudenī teātris atkal aizvērsies, varbūt man vajadzētu dzīvot šeit un tagad un ņemt visu, ko dzīve dod. Tā, bet ko viņa man dod? Kāpēc dzīve man dod viskautko, ko es nemāku novērtēt, bet pavisam maz dod to, ko es riktīgi novērtētu?
Varbūt man vienkārši ir pārāk daudz laika domāt. Tiem, kas saka, lai mākslinieki iet kartupeļus rakt man ir sliktas ziņas. Kad esmu dārzā vai mežā un kaut ko daru, tad ir daudz laika domāt un tieši tad sanāk sadomāties.
-Ance
P.S. Neraugoties uz manu ļurpatīgo stāvokli, darbam ir arī patīkami augļi, pavisam drīz iznāks jauns projekts, Ogrē būs forša staigājamā audioizrāde ar 4 pavisam dažādiem maršrutiem, mans teksts, Jāņa Znotiņa režija, Jēkaba Nīmaņa skaniskais noformējums, vairāku aktieru patīkamās balsis. Enjoy!