1993. gadā grupa 4 Non Blondes izlaida 2. singlu no sava debijas (un arī vienīgā) albuma. Tā bija dziesma “What’s up”. Videoklips bieži bija redzams televīzijā. Varētu būt, ka arī līdz Latvijai tas nonāca ap to pašu laiku, un vajadzētu būt, ka tobrīd man bija 4 gadi. Varbūt tas bija mazliet vēlāk un man jau bija 5 gadi, to vairs es precīzi nevaru pateikt, taču es skaidri atceros, ka grupas soliste man šķita kaut kas nevainojams – sarkanas lūpas, riņķītis degunā, dredi, tā lielā cilindrveidīgā cepure un pa virsu milzīgas brilles, krāsainas zeķes, neaizsieti zābaki… un rokās ģitāra! Kolīdz pa tv rādīja klipu, es tūlīt skrēju skatīties un dziedāju līdzi – ināsē hēiēiēiēe.
Kādus 10 - 12 gadus vēlāk es atkal atgriezos pie šīs dziesmas. Tagad jau es puslīdz sapratu angļu valodu un savos wana be hipiju laikos, klausoties savu mp3 pleijeri ar 1 GB atmiņu, mēdzu baudīt visu torrentos nokačāto 4 Non Blondes albumu. Man gribējās skaļi dziedāt līdzi, bet kā par nelaimi zemās notis manai pīkstošajai balstiņai bija par zemu. Nevarētu teikt, ka apzināti kopēju solistes ģērbšanās stilu, taču man bija krāsainas zeķes, humpalu kleitas un es arī mazliet izskatījos pēc pūt un palaid.
Mums ar māsu ir 11 gadu starpība, es esmu vecākā. Kad māsai bija 16, viņa dzīvoklī taisīja savu vārda dienas ballīti ar draugiem un klasesbiedriem. Mamma bija satraukusies un visādos veidos kūdīja mani, lai aizeju paskatīties, vai tur nenotiek kādas trakas lietas. Apbruņojusies ar čipsu paku, es aizgāju uzmest aci, kā tad bērni izklaidējas. Es nezinu kā, bet gadījās, ka pēc pāris stundām mēs ar māsu visai iereibušas abas sēdējām viesistabā uz grīdas un pilnā balsī dziedājām šo pašu dziesmu. Tobrīd man galvā bija 3 domas –
Es beidzot varu nodziedāt zemās notis, laikam smēķēšana un balss treniņi akadēmijā bija darījuši savu.
Ko es darīšu, ja kāds izsauks policiju. Mēs nakts vidū nepiedodami skaļi klausāmies mūziku un teksts “I scream from the top of my lungs” tika no visas sirds izskrīmots no top of my lungs (un no māsas plaušām arīdzan). Kā es paskaidrošu šo mammai, un kā es attaisnošos policijā, ka savos 27 gados izklaidējos kopā ar bariņu iereibušu pusaudžu?
Kāpēc mana mazā māsa zina visus vārdus?!
Policiju neviens neizsauca, un māsa izgaisināja vārdu zināšanas mistēriju. Izrādās, ka es viņai devu savu mp3 pleijeri ar 1 GB atmiņu, lai viņa paklausās vakaros pirms gulētiešanas. Vai arī citos gadījumos, kad man viņa bija jāauklē, bet man vairāk gribējās darīt ko citu. Mana dziesma, ar ideālo, stilīgo solisti, mazajai māsai asociējās ar mani.
Atceros, ka pirms diezgan daudziem gadiem, kad biju pusaudzis, man brīžiem uznāca tāda pēkšņa un neaprakstāma laimes sajūta. Gribējās nakts vidū izskriet ārā uz ielas un atzīties visai pasaulei mīlestībā. Nu tā, ka sirdi plēš pušu, cik ļoti viss un visi ir mīlestība.
Vai nu es pieaugu un hormoni nomierinājās, vai arī man jāpateicas medikamentiem, ko lietoju jau daudzus gadus un kas mani sargā no pārāk lieliem pārdzīvojumiem, taču tā vairs neesmu nekad jutusies. Aizvakar Spotify negaidīti pats izdomāja man atskaņot “What’s up”, izrādās, ka es joprojām atceros visus vārdus. Ei tu nost, cik jaudīgi vārdi! Viss kā šodien! Mani pārņēma milzīgs juceklīgu atmiņu vilnis un tā savādā sajūta vēderā. Tā sajūta bija ļoti līdzīga tai mīlestības pret dzīvi eiforijai. Ne tik stipra, bet tomēr.
Tā savādā sajūta vēderā, savādā sajūta kaklā un savādā sajūta sirds apvidū. Vēl ir arī savādā sajūta acu mitrumā un savādā sajūta mazliet želejīgās kājās.
- Ance