Man ļoti nepatīk tādi cilvēki, kas iesēdušies savā ērtajā vietiņā un vairs nav kustināmi. Viņi ir tādi gatavi, visu zina, visu māk un neko daudz vairs nemeklē. Tādi veiksmīgi un realizējušies cilvēki. Nu, ne tā, ka man viņi nepatīk, bet tā, ka man pašai ļoti negribas tādai būt.
Man ir bail no tā brīža, kad pieķeršu sevi sēžot dīvānā un runājot visus tos “kad mēs augām”, un “mūsdienās jau neviens vairs negrib strādāt” un visus pārējos tekstus. Pat ne tā… var un vajag teikt “kad mēs augām”, bet laikam svarīga ir intonācija. Tā vecišķā, dīvānā sēdošā intonācija. Man no tās ir ļoti bail.
Taču šovasar es diezgan skaidri sapratu, ka neesmu vairs jauna. Pamazām tuvojas mana 32. dzimšanas diena, un izlikties, ka man ir 20 arī vairs nav variants. Ir forši, ka jauni cilvēki labprāt ar mani pavada laiku. Kamēr kopā radoši jāstrādā, viss ir lieliski! Bet tad nāk ballītes un pēkšņi realitāte man trāpa pa pieri. Neiederos es divdesmitgadnieku ballītēs. Sāku ņurdēt un pīkstēt, meklēt kādu klusāku vietiņu un beigu beigās vienkārši aizeju gulēt.
Nejūtos iederīga arī dārza svētkos ar jaunajām māmiņām. Daudzām manām draudzenēm un paziņām ir bebuki, un tie bērni ir tiešām kolosāli, man prieks un lepnums par viņām un viņu saulstariņiem. Bet teikt, ka es kā foršu nedēļas nogali iztēlojos dārza svētkus, kas centrējas ap mazajiem nerunājošajiem bubucīšiem, es, diemžēl, nekādi nespēju.
Nākamā rindkopa, protams, ir vispārinājums.
Tātad – gatavie, dīvānos sēdošie četrdesmitgadnieki man neder. Ballējošie un aktīvie divdesmitgadnieki ir par jaunu un arī neder. Ar mazuļiem katrā padusē staigājošie trīsdesmitgadnieki arī nav tas.
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem es esmu izkritusi no laivas un pazaudējusi kursu. Man nav piederības sajūtas un man nav savas komūnas. Sāku domāt – varbūt kokteiļus dzerošās piecdesmitgadnieces? Jā, tas varētu būt forši.
Lūk tā, šis ir stāsts par to, kā es šovasar pieaugu un pazaudēju savu vietu. Man joprojām patīk visādas spīdīgas botas un ūdenspudeles. Bet kaut kas ļoti mainās un es jūtu, ka tas ir uz visiem laikiem.
Es atsakos pieņemt, ka būt pieaugušajam ir izskriešana uz 1 kafiju un sarunas par nodokļiem, bet laikam ir pienācis laiks sākt meklēt foršumu pieaugušā dzīvē. Gan jau te arī ir kaut kas labs!