Šobrīd jauna projekta ietvaros pastiprināti interesējos par paaudžu atšķirībām. Es, lūk, esmu mileniālis.
Ja kaut kas nepatīk vai apnīk – paceļu cepuri. Pie durvīm neklauvēju, atsperu ar kāju. Esmu pašpārliecināta un jau pēc noklusējuma domāju, ka esmu labākā. Ja kāds nenovērtē manu darbu, tad vaina ir viņā, jo viņš vienkārši vēl nav izaudzis līdz manam līmenim (vai arī es pati esmu aizsteigusies laikam pa priekšu un sabiedrība vēl nav gatava tam, ko vēlos tai piedāvāt).
Vienvārdsakot – eņģelis, ne cilvēks. Klausījos, lasīju, šausminājos, neredzēju aprakstos sevi, tad tomēr pamanīju, gribēju strīdēties un aizstāvēties, nedaudz sadugu (jo - ja jau tiešām esmu tik pašpārliecināta, tad kāpēc man vienmēr ir bijis tik ļoti bail un tik ļoti kauns par sevi?) un visbeidzot nomierinājos. Tā taču tiešām ir. Es paraudu spilvenā, kad kāds mani ir nokritizējis vai, vēl ļaunāk, nav pamanījis, saņemos, pasaku sev, ka mani vienkārši nesaprot, un eju tālāk. Jau ilgāku laiku domāju, ka jāsāk rakstīt blogs. Kā gan citādi lai es iemācos rakstīt, ja ne rakstot! Un tagad, apbruņojusies ar savu mileniālismu, esmu gatava sākt. Galu galā – šis nav punctums, kroders vai satori. Šī ir mana privātā platforma, kur varu atļauties pilnīgu brīvību, nemācēt komatus, trenēties un mācīties. Sliktākais, kas var notikt – neviens šo nepamanīs, un tad es nodomāšu, ka vienkārši neesat manam potenciālam vēl gatavi :)
Foto: Alise Polačenko
P.S. Paldies Ingai - pēc profesijas rakstniecei, vērtīgas sarunas ir zelts.
- Ance